Kultūras dzīves aktivizēšanas metode balstās vienkāršā novērojumā – cilvēki vislabprātāk iesaistās tajā, kas viņiem pašiem ir svarīgs un interesants.

Metode balstās pārliecībā, ka ilgtspējīgākās iniciatīvas rodas tad, kad cilvēki paši īsteno sev svarīgas intereses, nevis iesaistās citu izveidotās aktivitātēs.

Kādu interesē deja, citu sports, dārzkopība, rokdarbi, valodas, literatūra, mūzika vai bērnu aktivitātes. Daudzi labprāt iesaistītos, taču nezina, kur atrast domubiedrus vai kā uzsākt.

Metodes uzdevums nav pārliecināt cilvēkus kļūt sabiedriski aktīviem. Tās uzdevums ir palīdzēt cilvēkiem atrast citus ar līdzīgām interesēm un radīt apstākļus, kuros šīs intereses iespējams īstenot kopā.

Cilvēki sākumā iesaistās intereses dēļ. Taču, regulāri satiekoties un sadarbojoties, veidojas savstarpēja uzticēšanās, jaunas pazīšanās un kopienas sajūta. Saliedētība neveidojas kā mērķis pati par sevi – tā rodas kā kopīgas darbības rezultāts.

Tādējādi pakāpeniski pieaug vietējā iniciatīva, veidojas jauni sadarbības tīkli un kopienas kļūst aktīvākas un noturīgākas. Ieguvēji ir gan paši iedzīvotāji, gan pašvaldība.

Mazai nācijai svarīgākais resurss nav iedzīvotāju skaits, bet gan spēja sadarboties. Tādēļ kultūras dzīves aktivizēšana vienlaikus stiprina gan vietējās kopienas, gan sabiedrību kopumā.

Idejas kļūst par aktivitātēm tad, kad tās atrod savus cilvēkus. Nav svarīgi, vai viņu ir daudz vai maz. Svarīgi, lai viņu būtu pietiekami, lai aktivitāte varētu attīstīties un pastāvēt.

Kā šī pieeja tiek īstenota praksē? Lasi nākamajā sadaļā TAKTIKA.